Friends of Friends

Izraadaas, ka nevajadzeeja man jaunas dreebes. Vajadzeeja paarstaat saldeejumu mutee stuukjeet, lai vecaas dreebes atkal dereetu. Rudens vienmeer bijis man miiljaakais gadalaiks.

http://www.delfi.lv/kultura/news/music/klasiskas-nevainibas-zaudesana-nr-5-lnso-satiek-jaunu-klausitaju-zurnalistu-uldi-rudaku.d?id=49357135

Latvijā nevar uzņemt papildu patvēruma meklētājus, šodien tikšanās laikā ar Eiropas Komisijas (EK) prezidentu Žanu Klodu Junkeru sacījis Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS). Latvijai ir skaidra pozīcija, ka dalība pārvietošanas pasākumos var būt tikai brīvprātīga, norādījis premjers. Runājot par Latvijas lauksaimniekiem aktuālo plūdu kompensāciju jautājumu, Kučinskis un Junkers apsprieda situāciju saistībā ar ilgstošajām lietavām, kas ir izraisījušas ārkārtas situāciju plašās Latvijas teritorijās. Vienlaikus sarunā tika uzsvērts, ka zaudējumi ir pārāk apjomīgi, lai tos kompensētu tikai no valsts budžeta līdzekļiem. "Latvija sagaida solidāru ES attieksmi, sniedzot atbalstu plūdu rezultātā ārkārtējā situācijā nonākušajiem Latvijas lauksaimniekiem," pauda Ministru prezidents.

jobanā kapeiku pisēju un uzmetēju banda ar nosaukumu "latvija"...

nezinu kā jūs, bet es pats esmu stāvā sajūsmā par savu jauno jūzerpikču.

Un kas mani tā visa sakarā visvairāk traumēja nebija pats gadījums, bet apkārtējo attieksme. Burtiski novērsties, kad es stāstu, un uzvesties tā, it kā man nevajadzētu to stāstīt. Jā, nebija loceklis vagīnā, nebija, bet pirksti tur bija gan, un es jutos ļoti aizskarta un traumēta. Bet visi, kam es stāstīju - jā, diemžēl visi, pilnīgi visi, taisīja to dīvaino sejas izteiksmi un skatījās sienā, jo tas bija pazīstams cilvēks. Centās attaisnot visiem spēkiem, teica, ka gan jau es izprovocēju, ka varbūt es ne pārāk labi atceros, ka tas jau nekas tāds nebija, vairāk joks un nesaprašanās. Iemesls - es sastingu, zaudēju valodu, kad pēc viena "nē" tika turpināts, un to no manas puses apkārtējie uzskatīja par piekrišanu. Biju tādā šokā, ka fiziski nespēju neko izdarīt, jutu, kā iekšā ir kliedziens, bet viņš nespēj izlauzties. Kad pēc brīža šausmu tas izdevās, tiesa, klusi un vārgi, un kad spēju sākt vicināt rokas, tad tiku vaļā. Tomēr manas robežas tika traumatiskā veidā pārkāptas, un tas, ka neviens negribēja to uzskatīt par aizskārumu, traumēja vēl vairāk, jo es zinu un atceros pilnīgi skaidri, ka es teicu "nē, pārstāj, liec mani mierā!" vai kaut ko tādu. Kad par to bija ņirdziens man sejā, es tiešām zaudēju spēju kaut ko iebilst. Vai tā ir mana vaina? Jā, protams, man vajadzētu būt stiprākiem nerviem, man vajadzētu būt līdzsvarotākai, man būtu vajadzējis to un šito, bet tam otram cilvēkam gan nevajadzēja neko, tā visa bija tikai mana vaina.
Ja es būtu apvainojusies un pārtraukusi kontaktus ar visiem, kam es mēģināju izstāstīt, un kas skatījās sienā ar to noraidošo izteiksmi, es būtu palikusi pilnīgi viena. Tāpēc es piedevu, bet tā noraidījuma un izsmiekla sajūta ir palikusi.

Imagine if Trump sold 20% of the uranium to Russia {Clinton}. Imagine if Trump gave $1 billion to Iran {Obama}. Imagine if Trump gave nuclear reactors to North Korea {Bill Clinton}.

Dari to, ko tu darīji, jēziņ. Jēziņ ir tāda aita.

Katra meitene grib tējnīcu, katrs puišelis grib ar mašīnītēm spēlēties. Leļļu mājas un spēļu mašīnītes nekur nepazūd, tikai izaug.

Mūzika: alvvays - Dreams Tonite

Ārzemju internetā viss jāpasūta izjauktā formā, detaļās zem 22€.

Palasīju. Sažņaudzas sirds,pat ļoti, ka sievietes, kas ir raksturā funky, skaistas un rawwr saskaras ar tik kretīnisku attieksmi un visā visumā tikai tāpēc, ka ir sievietes. :(
Man teju vienmēr šai ziņā by default ir paveicies - esmu īsa,krūšu izmērs ir tāds,kāds pašai netraucē,nav medainā toņa balss un "meitu ģēģeriem" visādi citādi neinteresējošs objekts. :D

Taču tie stāsti man uzjundīja atmiņā trīs situācijas, no kurām ik pa laikam ar dalītām jūtām un ar netaisnīgo vainas apziņu atceros tikai vienu.Par spīti tam,ka esmu ļoti daudz redzējusi (maskačka,yo) pārīšu strīdus ar kautiņiem uz ielām,lasījusi ļoti daudz baisus stāstus gan iespiestajā literatūrā, gan ziņās, arī es esmu jutusies tā, kā nevajadzētu justies.Ātri izsecināju,ka visas īsto agresoru taktikas ir primitīvas un vienkāršas un ka aiz tās agresijas slēpjas psiholoģiskas problēmas un principā garīgi vāji vīrieši. Agresors bija tikai pirmajā gadījumā, pārējos divos tikai nepiedienīga apstākļu izmantošana, kas arī nav attaisnojama.

Te nu uzreiz piebilstu, ka neviena no situācijām nav saistīta ar pirmo boifrendu,kas bija manas māsas klasesbiedrs. Viņš bija ļoti labi audzināts metālists,saprotošs un sarunājām, ka nesteigsimies.Bija,protams,cilvēki,kas skatījās ar šķību skatienu un par to nebrīnos,jo mums bija vairāku gadu starpība.Mums bija stulbi un bērnišķīgi strīdi, bet tas ir vienīgais sliktais, ko par viņu varu pateikt.

Situācija nr.1:
Gaišā dienas laikā pēcpusdienā izsekoja mašīna industriālajā rajonā,kur visas ielas garumā ir tikai viens krustojums.To atklāju tad, kad pamanīju, ka kādas 5 minūtes mašīna velkās tikpat lēni kā es (lēnā solī gāju mājas no klasesbiedrenes mājas)Jau zināju, ka tādās situācijās nekādā gadījumā nedrīkst pievērst pastiprinātu uzmanību, palēlināt gaitu,ejot pa ietvi jāiet pēc iespējas nostāk no braucamās daļas. Paātrinot gaitu turbo ātrumā, mašīna arī uzņēma gaitu,bet turpināja braukt līdzās. Prātā pārcilāju "es taču neizskatos pēc kāda no rajona narkomānēm, kas būtu kaut ko parādā",tas bija vienīgais iemesls, ko spēju savā galvā tobrīd iedomāties, jo palika ļoti neomulīgi un sirds teju leca ārā pa muti. Dzīvoju rajonā, kur bija daudz narkomānu un točka.Tālumā saskatīju, ka no tā paša vienīgā krustojuma iznāk sieviete ar bērnu ratiņiem. ĀLELUJAAA!Sargeņģeļi eksistē! Jau tā gāju lieliem soļiem, bet tās minūtes, kuras vajadzēja patērēt, lai sāktu iet tieši aiz tās sievietes, likās kā mūžība. Drausmīgi.
Mašīna vēl turpināja sekot vēl brīdi,kad sāku iet cieši astē tai sievietei ar ratiņiem,bet tad, par laimi aizbrauca. Tajā brīdī paskatījos uz šoferi - nenormāli average,bet ar saulesbrillēm. Teju vai priekā konstatēju "suka,slēpies!Nerādi īsto seju, jo baidies,ka vari būt atpazīstams citur".Tad vairākas nedēļas izvēlējos iet pa apkārtceļiem,nevis īsāko ceļu, nekad vairs to mašīnu neredzēju. Taču tajā pašā gadā vai nākošajā dažas klasesbiedrenes stāstīja par kādu mašīnu,kas vēlos vakaros Ķengaragā seko pusaudzēm. Iespējams,ka tas bija tas pats šoferis.

Situācija nr.2.
Es biju supersamīlējusies vienā čalī,kas bija manā vecumā un vakars ieilga viņa istabā (tas bija no sērijas,aizgāju ciemos un pēc stundas vairs neiet sabiedriskais transports) un es nespēju pateikt nē.Noteikti jāpiebilst, ka es biju pavisam nesen izšķīrusies no pirmā boifrenda,ļoti bēdīga,depresīva un likās,ka ar to visu nolāpīto huiņu izgāzīšos eksāmenos,dvēseles plus sāpes točna nav patīkama pieredze.Eksāmeni pagāja kā nemaņā,bet tomēr saņēmos un dabūju visnotaļ labu vērtējumu. Piedzīvojumiem ārpus skolas un 4 sienām biju gatava, es tanī laikā ar daudz dažādiem čaļiem un krazy draudzeni vazājos shady vietās, fabrikās un bunkuros, arī vēlās vakara stundās un naktīs,stundām ilgi pētīju kartes, kamēr atradu jaunas vietas,tas drudžainais hobijs mani izglāba no depresijas. :)
Taču romantiskiem/seksuāliem piedzīvojumiem tik īsi pēc šķiršanās vēl galīgi nebiju gatava, es domāju, ka tā ir ļoti raksturīga jaunu meiteņu kļūda, arī es toreiz biju maza(18?19?) un stulba un vispār tā ir stulba situācija, ka ļaujoties tauriņiem jūties slikti un cenšoties izvairīties no tiem arī jūties slikti. Karoče,jaunība,tā gadās tikai jaunībā tīri pieredzes trūkuma dēļ. Es dumji cerēju, ka es varēšu platoniski draudzēties,speciāli izvairījos no viņa,jo bļin, es biju iemīlējusies un lidoju tā kā karuseļos un smadzenes vienkārši nestrādā,mans ķermenis bija kā paralizēts no tās tauriņsajūtas un emocionālajām šķiršanās sāpēm. Enīvej, atgriežoties pie tās nakts. Es nebiju gatava un nespēju to pateikt, jo jutos kā paralizēta, nespēju nekādīgi piecelties, aizšņorēt kurpes un pateikt atā. Es tikai vairākas reizes jautāju,cik ir pulkstenis.Visu nakti centās pielauzt,lai gan es aizgriezos un izlikos, ka cenšos aizmigt. Āāā,vēl tagad atceroties gribās ielīst zemē, jo pilnīgi viss tagad šķiet kā "pati uzprasījies uz lamatām",jo iepriekš precīzi nezināju kur viņš dzīvo un ja ietu uz mājām,nāktos šķērsot most shady Maskačkas vietas. Pēc tās nakts es viņu gribēju nekad vairs neredzēt, bet mēs tomēr vēl kādu laiku ik pa laikam satikāmies. Man visu to laiku nepameta vainas apziņa par to nakti, ja tās nebūtu un es spētu pateikt, ka darīt TO nav laba doma, tad viss būtu bijis daudz,daudz savādāk.Es par to ilgi jutos ļoti nelāgi,ne savā ādā. Tā ir mācība visam mūžam,ka nav nekādas vienkāršas ciemošanās vēlos vakaros. Vienīgais izņēmums varēja būt dzeršana ar kursabiedru vēlos vakaros uz balkona,jo tad, kad ir besis un skolā neiet un darbā arī nē, tad gribas vienkārši dzert un runāties par studiju lietām.

Situācija nr.3
Es biju drusku "ahujelā" pārsteigta, kad viens koučserferis vienarpus dienu neteica, ka viņam tomēr nav papildus gulta vai matracis, jo ciemos bija atbraucis viņa draugs un tas matracis tika viņam, nevis man. Taču tā bija neveikla apstākļu sakritība, nevis ļaunprātība,bet tomēr nepatīkami. Mēs sēdējām uz jumta ar viņa draugu un dzērām līdz diviem naktī. Kaučserfera draugs noplīsa ātrāk un aizņēma to matraci citā istabā. Kad pēc sazin-kurā alus jau bijām pusmiegā, devāmies gulēt. Koučserferis atvainojās, iegāja blakusistabā un atnāca atpakaļ,skaidroja, ka draugs ir saldi aizmidzis uz tā matrača un ka negribot modināt un teica, ka viņa gultā vietas pietikšot abiem. Nu oukei. Pa pusei izģērbāmies un saspiedāmies tajā gultā (tā gulta bija TIEŠĀM maza).Mēs bijām tik cieši viens otram blakus,ka varējām just, kā otram cilājas plaušas elpojot.:D Drusku vēl parunājāmies un pajokojoāmies(ne divdomīgi),jo c'mon - tāda situācija šausmīgi neērta, jo burtiski esi gultā ar svešinieku. Jāpiebilst, ka viņš bija ļoooooti pievilcīgas miesasbūves ugunsdzēsējs,bet mani tas enivei atstāj vienaldzīgu, jo neesmu vienas nakts sakaru piekritēja. Jau laižos miegā,te pēkšņi viņš uzlika uz mana pleca roku,kā apķerot (bija agrs pavsaris,diezgan pavēss istabā). Uz pussekundi drusku pamiru,jo roka it kā neuzkrītoši,bet tomēr virzījās zemāk. Neapjuku, stingri saspiedu viņa roku un atvirzīju to prom no sevis, pasakot "Don't do that. Goodnight". Nu bļe, ja esi nostādījis mani neērtā situācijā, tas nenozīmē, ka es varētu piekrist sakaram. Nākošajā rītā viņš vainīgi uz mani paskatījās un teica, ka nelāgi sanācis ar to matrača būšanu, es nebiju dusmīga, sasmaidījāmies un gājām taisīt brokastis.:) Es biju mierīga un nejutos slikti,biju priecīga,ka es viņu pieklājīgi atšuvu un galu galā pat ja viņš neapstātos,es vienkārši ietu uz common virtuvi (tas bija tāds kā dzīvoklis ar 6 durvīm) un dzertu tēju nakts garumā un rītausmā nozustu. Enīvej, kopš tā gadījuma jutos pieaugusi un tāda,kas filtrē, ko darīt un ko nē.

Kopumā - nav patīkama tā apziņa, ka tevi var izsekot tikai tāpēc, ka esi siev.dz. būtne un jaunības pieredzes trūkumā neesi iemācījusies, kā pateikt nē. Tu vari būt pašpuika un tik un tā justies offended. Vienmēr galvā ir tas jautājums "kāpēc tieši es un kāpēc tieši tādi apstākļi?". Ehh. Enīvej, tādi riktīgie agresori tāpat agri vai vēlu nodzeras vai iekuļās citās atkarībās vai dēļ agresīvas braukšanas(tam ir jābūt saistītam,arī pravu kačāšana uz ceļa var būt saistīta ar seksuālu frustrāciju) izšķaidās pret smago mašīnu. Pelnītas nāves. ^_^

Mūzika: dub techno

1. Es esmu sapratusi, ko nozīmē small-talk (banalitāšu apmaiņa), vismaz ko tas nozīmē man. Vai pat ne small-talk, vienkārši runāša par kaut ko, kas visiem iesaistītajiem ir relatīvi vienaldzīgs, vienkārši kopīga agenda, lai dabūtu kaut kādu cilvēcīgu saskarsmi. Joki, trivialitāšu apmaiņa, vienkārši padalīšanās ar ikdienu. Reizēm no tādām sarunām, protams, izaug arī kaut kas, kas tiešām saista un iegūst lielāku nozīmi. Man tas nozīmē to, ka tu man patīc kā cilvēks, es vēlos uzlikt savu best self, censties un neapgrūtināt tevi ar drūmu šņagu. Reizēm man pat šķiet, ka tie nav vārdi, tie ir kodi, ar kuriem mēs apmaināmies ar savstarpēju pieklājību. Ne jau, ka man šķiet, ka visus tik ļoti ietekmē tas, ko es varētu sacīt, jo katrs taču pārsvarā tāpat ir pārņemts ar sevi, un pārsvarā cilvēki, īpaši labi draugi, ir tikai priecīgi par izrādītu uzticību un viņu rūpes ir sirsnīgas un nesamākslotas. Un tomēr, lai arī man nereti tas small-talk ir nozīmējis ļoti daudz, tas ir arī radījis izolētības sajūtu. Un nav pat tā, ka man būtu ko teikt. Visās tajās situācijās, kad licies, ka vajag break down and let it all out, es esmu atdūrusies kārtējo reizi pret to punktiņu smadzenēs, kas monitorē mani un skeptiski jautā: "Kāda no tā jēga? Tev taču tāpat nav ko teikt. Gribi vienkārši klausīties savā balsī, kas repetatīvi atkārto trulas, visiem pazīstamas pārdomas par to, cik ļoti besī tā bezspēcības sajūta pret to šņagu krūškurvī, kas laiku pa laikam, kad neesi sevi pietiekami nodarbinājis vai ar kaut ko aizrāvies, izlien priekšplānā no pavadījuma un atgādina, cik viens tu esi? Fuck that." Bet citreiz - tagad, piemēram - ir vēlme to punktiņu pasūtīt dirst un, pārfrāzējot Bredberiju, atzīt, ka es vienkārši vēlos, lai kāds dzird visu, kas man sakāms - un ja es runāšu pietiekami ilgi, varbūt tajā pat iezagsies jēga.

2. Man ir apnicis būt "gruzīgajai meitenei", ko drusku apbružājusi dzīve, taču kuras maigais cinisms tāpat pilnībā nenoslēpj to pārlieku jūtīgo un tamdēļ nestabilo sērdienīti, taču es nezinu, kā mainīt šo naratīvu. Es domāju, ka tā noteikti būtu superīga dzīve, kurā es spētu uzņemt atraidījumus ar cieņu, nesasaistot to ar savu pašvērtību; tas būtu forši, ja es būtu pašpietiekama funky manic pixie, kas dzīvo savā nodabā un priecājas par katru, kas šajā nodabā ieklīst, taču nepārdzīvo tad, kad aizklīst, jo neko taču nevajag uztvert personīgi - katram ir pašam savs stāsts. Es nesen sacīju kādam cilvēkam, ka vēlos, lai viņš ir laimīgs, un ka es cienu viņa izvēles, un varu tikai novēlēt, ka viņam kādā citā izdosies atrast to, ko neatrada manī. Tas ir šausmīgi, cik lielu spēku man prasīja apspiest vēlmi kliegt: "Tu esi fucking retarded, pieļaujot šo milzīgo kļūdu un padodoties uz kaut ko, kas varēja un joprojām var būt kaut kas milzīgs un skaists, un maģisks, un ej nahuj ar saviem reasons, es vienkārši zinu, ka man ir taisnība." Un man ir kauns par to, ka man ir kauns, ka es tā jutos.

3. Man ir problēmas izveidot jēdzīgas un veselīgas attiecības ar romantiskiem partneriem. Varbūt tas datu apjoms, ko varu analizēt un kuram uzlikt skaistu filtriņu noapaļotiem stūrīšiem nav liels, taču tendences pastāv. Pirmkārt, man vienkārši reti uz kuru pa īstam stāv. Man skauž tie cilvēki, kas spēj apsvērt ielaišanos ar katru trešo personu, kas ienākusi viņu dzīvē un piedāvājusi patīkamu kompāniju. Man patīk cilvēki, bet problēma droši vien slēpjas tajā, ka neesmu pārāk lielā sajūsmā par sevi. Ja rodas kaut mazākie aizmetņi veselīgām attiecībām, mana safanošānās noplok, jo, pārfrāzējot Džulianu Kasablanku, ja tu gribi būt ar mani, tad, draudziņ, tev nav viss kārtībā ar galvu.

4. Es esmu ļoti iedomīga, un man ir daudz kompleksu. Es arī esmu radikāla agnostiķe (tas tikai, lai saprastu, ka pretrunas caurvij visu, kas ir ienācis manā prātā). Es zinu, ka esmu above average prātīga, es zinu, ka man ir above average gaume. Es zinu, ka es varu būt fun. Es zinu, ka es neesmu visglītākā meitene telpā, bet es zinu, ka es esmu pišama. Es gribētu sev izdauzīt visus zobus un ielikt vietā pērlītes, es gribētu sev transplantēt ādu, lai uz tās nebūtu neviena paša pretīga izsituma vai virsādas dzimumzīmju, es gribētu uztaisīt nose job, un lai man ir staltāka stāja un vairāk muskuļu. Es gribētu, lai izbraukt cauri ar roku maniem matiem būtu tāpat kā paglaudīt sermuliņu; es gribētu, lai mana elpa vienmēr smaržo pēc meža zemenītēm. Es gribētu, lai es nekad nerunāju huiņu, nekad negruzos, nekad neapgrūtinu. Spēju nolasīt vissmalkākos mājienus, lai īstajā brīdī gan atpistos, gan piepistos. Es gribu būt tāda, ka lieto izsaukuma zīmes un pavelkas uz jebko. Es gribu, lai man nav bremžu, bet ir labs balanss. Man ir kauns, ka es to gribu. Es saprotu, cik tas ir fucked. Bet es arī saprotu, kāpēc no one wants to be around when the laughter stops. Es esmu liela, ego-centrēta čerņa, kad noskrāpē aizsargkārtu.

5. Es gribu biežāk rakstīt latviski, lai neviens man vairs neļečītu par manām sakropļotajām konstrukcijām. Es jūtu, kā šī valoda no manis slīd prom, taču vietā cita arī nenāk.

6. Cik daudz no sava laika es esmu padirsusi, sastingsot bailēs. Kad pienāks tā diena, kad visi redzēs, ko tad viņi redzēs, ja es nespēju atrast fokusu un kaut ko arī izdarīt? Esmu augšā jau no pusseptiņiem rītā, lielāko daļu no šī laika aizvadījusi, blenžot griestos. Pat ne ekrānā, bet gan motherfucking griestos. Pohuj, uztaisīšu kafiju.

kāpēc tu esi kretīns?

vēl joprojām savas emocijas un citas neskaidras pieredzes lieku tādās struktūrās kā pop dziesmu vārdi, piemēram, viss phoenix man atgādina estetizētu eksistenciālo fona troksni, dodoties mājās no darba vai atskatoties uz veco senatni, bet vispār noder principā jebkurai situācijai, nomierina

es īsti negribu vēl rakstīt savu komentāru par #MeToo, bet tikai gribēju pierakstīt vienu jocīgu lietu, kas iezīmējas tajā, kā tiek uztverta informācija. proti, man regulāri prasa, lai es iesaku kādas filmas, ko noskatīties, vietas, ko apmeklēt, grāmatas, ko izlasīt, un tamlīdzīgi. šajos gadījumos, ja es iesaku kaut ko šķērsām, tur ir reāls risks, ka cilvēks, kurš prasa viedokli vai ieteikumu, sačakarēs savu laiku un patrieks vējā pāris stundas, ja viņam nepatiks tas, ko es esmu ieteikusi, bet tic man vienalga. kāpēc ir tik nenormāli grūti man noticēt, kad es stāstu par to, kas ar mani ir noticis, ja reiz šajā gadījumā noticēt un uzticēties manam viedoklim, manai interpretācijai neko no otra īsti neprasa un, kas galvenais, nerada riskus?

Saņemiet sevi un palieciet laimīgi.

Rādīt sava dzimumlocekļa attēlus attālināti, ja ir tam piekrītošs pretēja dzimuma cilvēks-skatītājs, man ir patīkami (kad esmu uzbudinājies).

publiskais ukazs izdots - 10 gadu laikā nepilsoņiem vairs nebūs būt. tak kā jau parasti netiek pateikts, kā līdz šim brīnišķīgajam mērķim nokļūt. tipa iesim uz mordoru bez kartes, špickām un provianta.

Satversmes tiesa šorīt pasludinājusi spriedumu ar kuru t.sk. Solidaritātes nodokļa likme tiek atzīta par neatbilstošu Satversmes 91.pantam (saskaņā ar spriedumu, tās atcelšana gan stāšoties spēkā tikai 2019.gada 1.janvāra). Atcelšana pamatota ar tādējādi, ka atšķirīgu nodokļa likmju piemērošanai jābūt pamatotai ar objektīvām atšķirībām nodokļa subjektu starpā un valsts budžeta ieņēmumu lielums, kas tiek iekasēts no solidaritātes nodokļa, nav uzskatāms par atšķirīgas attieksmes leģitīmo mērķi.

Citiem vārdiem sakot, Satversmes tiesa neiestājoties pret progresīvo nodokļu likmi kā tādu (atšķirībā no vairuma minētā nodokļa kritiķu), norāda ka konkrētajā gadījumā problēma slēpjas apstāklī kā likumdevējs (tb Saeima) pamatoja konkrētās nodokļa likmes nepieciešamību. Akmens likumprojekta autoru un Saeimas dārziņā.

Šī ir pirmā reize kad Satversmes tiesa kādu nodokli atzinusi par Satversmei neatbilstošu.

upd. Pilns sprieduma teksts.

upd2. Spriedumā par galveno problēmu atzīts fakts, ka solidaritātes nodokļa maksātājiem noteiktas atšķirīgas likmes, ņemot vērā riskus, kuriem persona ir apdrošināta un Satversmes tiesas ieskatā šī atšķirība nav pietiekami pamatota. Savukārt lielāko daļu no pieteicējo argumentiem Satversmes tiesa (visai prognozējami) atzinusi par nepamatotiem.

upd3. Arī konstituciononālo tiesību eksperti Pastars un Pleps atzīst, ka valsts faktiski ir uzvarējusi solidaritātes nodokļa lietu.

uz aprasojušiem automašīnu logiem sazīmēti krāniņi.